Nogalināti 6000 no 40 000 eiropiešiem.[1] Līdz 800 000 indiešu un, iespējams, vēl vairāk gan sacelšanās laikā, gan pēc tam sekojošā badā un slimību epidēmijā laikā.[1]
Sipaju sacelšanās jeb 1857. gada indiešu sacelšanās, arī Pirmais neatkarības karš, bija ilgstoša un plaša sacelšanās pret Britu Austrumindijas kompāniju, kuru 1857. gada maijā mūsdienu Indijas ziemeļos, Gangas upes ielejā, aizsāka indiešu algotņi sipaji, bet vēlāk izvērsās arī pārējo iedzīvotāju vidū. Nemieri ilga līdz 1858. gada novembrim. Pēc dumpja apspiešanas tika izveidota Britu Indija.
Sipaju sacelšanās sakās 1857. gada 10. maijā, kad Merathā pret britiem dumpi uzsāka trīs sipaju pulki, kas pēc tam devās uz 64 km attālo Deli, kur guva vietējo sipaju un pilsētnieku atbalstu. Sacelšanās laikā dumpinieku armijas bija koncentrētas Laknavā un Kānpurā. Tā paša gada maijā briti uzsāka pretdarbību un atguva Deli, par jauno dumpinieku centru kļuva Auda. 1858. gada 19. martā krita Laknava. Tā paša gada 1. novembrī, kas tiek uzskatīts par sacelšanās beigām, Lielbritānijas karaliene Viktorija izdeva manifestu, kas vietējiem valdniekiem solīja amnestiju, kā rezultātā viņi novērsās no turpmākās piedalīšanās dumpī. Pēc tam vēl bija dažviet nelielas sacelšanās, bet britu vara tās apspieda.
«Индийское народное восстание» (krievu). Большая российская энциклопедия. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 20. janvārī.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sipaju sacelšanās.
